Ščurovska virsotne
Kaukāzs

Kaukāza klasika
Ščurovska virsotne

Ščurovska smaile 4259
  • Virsotne: Ščurovskis, 4259m
  • Maršruta rajons: Centrālā Kaukāza grēda, Šheldas ieleja
  • Maršruti: 2A gr. kat. no Užbas plato pa DR kori un 5B pacelšanās uz 'Surok' pa R sienas labo pusi, pirmgājienu veicis L. Kensickis 1967.gadā
  • Komanda: Latvijas Jaunatnes Kalnkāpēju Sporta Centrs (LJKSC)
  • Komandas sastāvs:
    vadītājs: - Miervaldis Bušs
    dalībnieki:
    - Normunds Reinbergs
    - Regimants Baranovskis
    - Kaspars Klapkalns
    - Rolands Laganovskis

1997.gada 15.jūlijā LJKSC komanda kopā ar lielāku grupu kalnkāpēju, kurus vadīja S.Grahovskis sēdās vilcienā, lai kopīgi cauri Maskavai sasniegtu Baksānas ieleju. Šeit daļa sāka gatavoties kāpienam Elbrusā, bet mēs par mērķi izvirzijām Ščurovska virsotni. Un, lai arī mērķi grupām ir atšķirīgi, iebraucot kalnos kā vieniem, tā otriem jāveic pakāpeniska atklimatizācija. Mums tajā ietilpa klinšu un ledus nodarbības, kā arī trenīņvirsotne – tas pats Ščurovskis tikai par 2A grūtības kategorijas maršrutu. Veicot šo it kā vieglo maršrutu, mēs vienlaicīgi izpētijām precīzu Kensicka maršruta atrašanās vietu, kā arī atradām nolaišanās ceļu cauri Užbas plato un ledus kritumam. Kaukāzs mūs sagaidīja ar pārsteidzoši labu un varbūt pat nevajadzīgi labu laiku. Nevajadzīgi labu tāpēc, ka laika apstākļi kopumā šeit ir nepastāvīgi un, ja atklimatizācijas laikā spīd saule, tad ejot maršrutā līs lietus vai arī snigs sniegs. Pirmās četras dienas tādejādi pavadījām svīstot melnās miesās, vārda vistiešākajā nozīmē. Tajās ietilpa arī pirmais piegājiens līdz Ščurovska virsotnei. Tas, laikam, visai komandai bija pietiekoši smags, jo nebijām pilnīgi atklimatizējušies, bet augšā bija jānes pārtika nedēļai plus viss nepieciešamais inventārs kalnam. Tā arī līdz Šheldas naktsmītnem pirmajā dienā nemaz netiekam. Nakšņojam pusotras stundas attālumā no tām, jo citādi tas prasītu no komandas pārāk daudz spēka, bet tas vēl būs nepieciešams.

Pēc piegājiena nākamajā dienā treniņvirsotne, kas kopumā padodas tik pat smagi. 2A iet caur Užbas leduskritumu, kuru, pateicoties tā mainīgai dabai un daudzajām plaisām, neiesaka šķērsot. Lielāko tā daļu pievarējam agri no rīta, kamēr Ščurovskis to pasargā no postošajiem saules stariem. Tā augšējā daļā jāpārvar pāris metru augsta ledus sieniņa un lietā nākas likt ledus nodarbībās nostiprinātās iemaņas. Leduscirtnis rokā, dzelkšņi pie zābakiem un aiziet.

Drīz pēc šā šķēršļa pārvarēšanas ieejam saules apspīdētajā Užbas plato. Mutē uzreiz iestājas RPI1 , pie tam lielāks kā pēc dažiem labiem svētkiem mājās. Temps kļūst pavisam lēns. 20 – 30 soļi un visi elš un pūš, un stāvot cenšas atgūt elpu. Maršruts pats par sevi nav tehniski sarežģīts un pārsvarā sastāv no bezgalīgas sniega stampāšanas līdz pat virsotnei. Vienīgā atšķirība, ka pie virsotnes kāpums kļūst stāvāks un grūtāk nosakāma vieta par kuru iet ir droši, jo uz kores vējš ir sapūtis ievērojamas sniega ledus karnīzes, bet tām sasniedzot kritisko masu un lūstot var sanākt nelāgi.

Uz virsotnes kā parasti kāda šokolāde un laimīgi dodamies lejā, kur palicis mazs nepadarīts darbiņš. Teltis un pārtika jāpārnes uz Šheldas naktsmītnēm. Noeja pa nu jau pakusušo sniegu aizņem pāris stundas un varam lejā baudīt karstu tēju un vakariņas. Esam gandarīti, jo četras saulainās dienas ir nokausējušas sniegu maršrutā, bet nākamā diena mums ir brīva, t.i. varēsim gulēt cik ilgi katrs vēlas.

Tomēr mūsu prieki nebija ilgi. Brīvās dienas vakarā debesis apmācas un jau naktī sāk smidzināt sīks lietutiņš. Atliekam izeju maršrutā uz 9.00, bet kad esam savilkuši sistēmas un nolēmuši doties cīņā debesis satumst pa visam un apkārt sāk zibeņot. Tā arī nospēlējam latviešu tautas glābēj spēli “zolīti” četras stundas, gaidot labāku laiku. Šeit mums nākas risināt dilemmu vai atteikties no kāpiena Elbrusā, ko bijām paredzējuši brauciena beigās, par labu Ščurovskim vai otrādi. Visu izšķir balsošana, kuras rezultāts ir nepārprotams – Elbruss ir mazsvarīgāks. Nolemjam atkāpties lejā uz nometni, lai papildināt gāzes krājumus un nākamā dienā atgriezties. Mūkam īstajā brīdi, jo līdz Adilsu2 nometnei tiekam nedabūjuši lietu. Īsa atpūta un nakts baltos palagos – tā ir balva, ko saņemam par tās dienas skrējienu lejup pa Šheldas ieleju.

Jauna diena nāk ar jaunu piegājienu. Piecas stundas sākumā cauri pļavām, tad caur Krievijas robežposteni, tad pa šķembām noklāto lēdāju līdz beidzot nonākam pie mūsu teltīm. Jau pusceļa redzam ko negaiss nodarījis mūsu maršrutam. Visi plaukti, kas līdz šim bija nesaskatāmi, nu iezīmēti ar baltām sniega līnijām, bet tas nozīmē apledojušas klintis un apsnigušas aizķeres.

Izejam maršrutā līdz ar gaismu. Sākumā lietus nelīst, bet uz klintīm tiekam pietiekoši augstu lai lietus vietā virs mūsu galvām vējš dzenātu sniega pārslas. Uzreiz kā šķērsojam ledāju pie klintīm velkam ārā virves. Pirmais maršrutā strādā Rolands. Lēni, bet pastāvīgi virzamies uz augšu. Uz Užbas ledus krituma redzam igauņus, kas atkāpjas no Užbas plato. No augšas mēģinām tiem norādīt ceļu starp plaisām, bet laikam tie mūs nedzird kaut arī ir pamanījuši. Saprotam, ka virzamies pārāk lēni, lai nakšņotu jau aiz virsotnes. Lielākā daļa grūtību maršrutā ir sakoncentrētas tā sākuma daļa. Šeit ir vairākas sienas, kuru stāvums ir lielāks par 90 grādiem, tātad karnīzes. Vienīgais mierinājums, ka sniegam šeit nav kur aizķerties. Daļā no šim sienām ir izveidoti šlamburu celiņi. Dažs labs āķis saglabājies laikam vēl no pirmgājējiem un arī izbalējušās cilpas pārāk lielu uzticību neievieš, bet citas alternatīvas nav. Mūsu pusdienas sastāv no zupas krūzītes un pirmais jau atkal ir ceļa. Pret vakaru beidzot esam sasnieguši 'Surok' – milzīgo akmens galvu. Jāsāk meklēt vietu teltij, bet tuvumā nekas piemērots neredzas. Turpinām kāpienu nu jau krēslā un pat tumsā. Visu beidzot Miervaldis dod zīmi: "Telti celsim šeit". Kaut arī īsti neko neredzam, paklausām. Tumsā velkam no somām ārā telti, mietus, ar virvēm cenšamies noorganizēt kauču kādu drošināšanu. Tumsā no somas aizlido kāds liels kubs, kas pēc formas atgādina videokameru. Paldies dievam tas ir tikai tās čehols, bet pati kamera karājas kaklā. Vējš pluina telti un pat, ielienot tajā, nosēdēt ir grūti. Tā kā mūsu arsenālā bija vecā 'labā' sudrabene, tās slīpais jumts zem vēja spiediena spiež tieši uzsprandu tā, ka tā pēc pus stundas sāk neciešami sāpēt. Sēžām tāpat sistēmās, piesējušies pie teltij cauri izvilktas virves. Vietas nav pārāk daudz. Aptuveni 3 ½ kvadrātmetros 'jāsaguļ' pieciem komandas dalībniekiem un tad vēl jāatrod vieta kur kurināt prīmusu, nenodedzinot apkārt esošos cilvēkus. Nogurums liek sevi manīt un lēnām visi no sēdoša stāvokļa noslīgst pus sēdošā un galu galā iemieg. Maršrutā pavadītas pirmās trīspadsmit stundas.

Rīts mūs sagaida ar vēl stiprāku vēju, bet debesis vairs nav tik draudīgas. Laikam ir samērā vēss, jo ceļā dodamies pūķenēs3. Pirmais pārbaudījums ir apledojušas auna pieres. Parastos apstākļos to šķērsošana prasītu varbūt nedaudz vairāk par stundu. Ledus aizpildījis tās nedaudzās plaisas, kuras varētu ielikt kādu ķīlīti, lai organizētu drošināšanu. Kājas slīd uz visām pusēm un kaut arī slīpums ir tikai kādi 50 grādi velkamies fantastiski. Mainīgais reljefs no pirmā kāpēja prasa nepārtrauktu apavu nomaiņu. Tad soļo zābakos, tad klinšu kurpēs, tad atkal zābakos ar dzelkšņiem. Pa reizēm pirmajam nākas ilgi gaidīt savus siltos zābakus, jo viņš kāpj bez somas, atstājot to transportēšanai saviem biedriem. Otrajā dienā pieveicam deviņas virves4. Šoreiz vietu teltij atrodam jau savlaicīgi. Pavisam negaidīti nakšņojam maršrutā jau otro reizi tā arī nesasnieguši virsotni. Tālu lejā varam saskatīt vietu, kur atrodas mūsu telts ar guļammaisiem, bet virs galvas jau rokas stiepiena attālumā ir virsotne. Tā kā līdzi nav guļammaisu, jo nesamais svars tiek pēc iespējas taupīts, kājas uz rīta pusi kļūst tīri stīvas no aukstuma. Debess beidzot ir noskaidrojusies.

Līdz virsotnei palikusi vairs tikai kore uz kuras arī nakšņojām. Tomēr arī tā, pateicoties sniega segai, nedodas tik viegli. Šķiet Ščurovska kungs neļauj mums uzkāpt sev uz galvas. Bet beidzot ap pl.1200 esam virsotnē. Protams šokolāde, protams fotografēšanās, jo uzvara ir gandrīz rokā. Ceļu lejā jau zinām, bet arī tas sagādā pārsteigumu. Ledus kritumā viss ir mainījies. Siena pa kuru kāpām pirms nedēļas nogāzusies un nu jāorganizē dulferis5. Tas nesagādā problēmas, tikai nedaudz aizkavē. Sniegs ir atkal jau pakusis, bet zem tā slēpjas ledus. Uz to iekrīt Kaspars nobraukdams krietnu gabalu uz dibena. Viss beidzas laimīgi un pēc pēdējo plaisu pārvarēšanas pa sniegu glisējam lejā jau labprātīgi.

Beidzot mūsu telts, cilvēki. Vārdu sakot atgriežamies civilizācijā. Maršruts veikts 30 stundās. Beidzot varam spiest viens otram rokas un apsveikt ar veiksmīgu piecinieka pievārēšanu. Atlikušajās divās dienās mūs gaida Elbruss, bet tas jau ir cits stāsts.

P.S.
Komanda par maršruta iziešanu ieguva pirmo vietu Baltijas čempionātā alpīnismā tehniskajā klasē un septīto vietu Eirāzijas Alpīnistu asociācijas čempionātā tehniskajā klasē.

Paskaidrojumi

(c) Normunds Reinbergs 1998