Kā būtu, ja būtu...
2007

European Youth Series, Velike Tarnovo (BUL)

Teksts un foto: Anda Kalniņa
Palīdzēja: Gatis Kalniņš.

Nezinu, kā citi, bet es kādreiz tomēr iedomājos- kā būtu, ja vienā vai otrā situācijā apstākļi sakristu savādāk, es izlemtu savādāk, kāds pieņemtu citu lēmumu, izdarītu vai neizdarītu utt. - vārdu sakot - kā būtu, ja būtu…. Šoreiz dažās situācijās tā vien gribējās - ah - un, ja nu nedaudz savādāk, tad…. Bet labāk visu pēc kārtas.

Vasara ir skolēnu brīvlaiks. Sportistiem parasti notiek treniņnometnes, dažādi turnīri, sacensības. Arī mūsu jaunajiem kāpējiem šogad nu īsts sacensību maratons. Nepilna mēneša laikā notiek trīs etapi Eiropas čempionātā. Vispirms Bulgārija, tad Vācija un Polija. Šī gada otrais etaps notiek Bulgārijā, Velike Tarnovo- 30.06-1.07. Bet, lai, tā teikt -nedaudz iesildītos, nolemjam arī šogad aizbraukt uz Itāliju, Marina di Ravenna, kur jau 10 gadu notiek klinšu kāpšanas sacensības jauniešiem- ļoti saulainas, siltas un mīļas- nu ļoti itāliskas.

Tātad plāns veidojas sekojošs - vispirms sacensības Marina di Ravenna, pēc nedēļas - Bulgārijas posms Eiropas čempionātā. Lai netērētu laiku veltīgi - pa vidu brīvās dienas tiks izmantotas, lai patrenētos Eiropas sporta kāpšanas galvaspilsētā Arko. Ceļā dodamies četratā - Elza Kalniņa- kā galvenā persona un pavadošais sastāvs trīs cilvēku sastāvā: menedžeris un šoferis Gatis, fotogrāfs un pavārs Anda, ūdens pienesēja un sekretāre Dita. Rolands Ruģēns Itāliju šogad izlaidīs un atlidos uzreiz uz Bulgāriju.

Pirmais nopietnais pārbaudījums ir iedabūt visas līdzi ņemamās mantas auto bagāžniekā. Gatim, kā jau vīrietim, liekas, ka vismaz puse lietu noteikti ir lieka, bet meitenes nav ar mieru neko atstāt mājās. Grozot somas un pakas, pārkārtojot vairākas reizes, beidzot ir viss sapakots un no ārpuses pat nevar manīt, ka Renault Laguna bagāžnieks ir piekrāmēts līdz augšai. Es vēl mēģinu mierināt ar tekstu, ka pārtikas kaste divu nedēļu laikā tiks iztukšota un atpakaļ braucot mantu būs mazāk… ha, nebija gan, bet par to nedaudz vēlāk.

Starts, ierastie Eiropas ceļi un pēc diennakts jau tuvojamies Venēcijai. Auto termometrs rāda 37° C ārā un uz autobāņa ir „korķis”. Auto kondicionieris jau vairs nespēj nodzesēt temperatūru auto salonā, tiešām paliek silti un pie tam kustamies gliemežu ātrumā. Pēc negulētas nakts tas jau paliek patiešām grūti. Pamazām tomēr sastrēgums izklīst, vēl 100km un Marina di Ravenna ir klāt. Termometra rādītājs apstājas pie 34° C un zemāk vairs nekrīt.

Mums ir pāris stundas laika, lai iekārtotos labi zināmā kempingā (kā nekā šajā pilsētā esam jau ceturto reizi) un vakarā dotos uz reģistrāciju un tehnisko mītiņu.

Atkāpe: Pēc ceļa ļoti gribējās nopeldēties siltajā Adrijas jūrā. Uzcēluši telti aši sameklējam peldlietiņas un uz jūru, kura no kempinga ir apmēram 100m attālumā. Ūdens ir ļoti silts, varbūt pat pārāk silts, jo nedod gaidīto veldzi pēc ceļa. Meitenes šļakstinās uz nebēdu līdz Elza iznāk no jūras ar asarām acīs. Kājas lielajā pirkstā ir brūce un kāja sāp ļoti, ļoti. Mēģinām uzminēt cēloni- medūza, jūras ezis- nē. Kas tad? Vai sacensības jau ir beigušās vēl nesākoties? Gatim rodas ģeniāla ideja - pajautāt pludmales glābējiem- kas tas varētu būt! Par laimi viens no glābējiem nedaudz saprot angliski (itāļi varbūt nedaudz zina vācu valodu, bet angļu - ļoti reti). Glābējs cēloni konstatē uzreiz - dog fish! Kāja esot uz 10 min. jāpamērcē pēc iespējas karstākā ūdenī. Karstumā inde sadalās. Noturējām Elzas kāju karstā ūdenī pat pusstundu- tiešām pārgāja. Ja nezinātu - Elza mocītos ar sāpēm vismaz veselu dienu.

Sacensību centrā viss notiek īsti itāliski- ja sākums ir astoņos, tad pusdeviņos vēl nekas nav sācies. Sagaidīšana ar priecīgu Bona sera un skaļiem buču šmaukstieniem uz abiem vaigiem no paša Itālijas Klinšu kāpšanas federācijas prezidenta Ariano Amici. Pamazām tauta reģistrējas, saņem krekliņus, kuros dalībnieki startēs un maisiņu ar informatīviem materiāliem. Kā vienmēr - sacensību sākums katru dienu pēcpusdienā (kad saule iegriezīsies dienvidos un trases būs ēnā, tā kā varēs vismaz redzēt aizķeres).  Piektdien- bouldrings, sestdien- grūtā kāpšana, svētdien - ātrumsacensības. Sabraukuši ir mājinieki itāļi, austrieši, čehi, slovāki, ungāri, krievi, lietuvieši. Nav Slovēnijas sportistu, kas citus gadus piedalījās kuplā skaitā, toties ir Lietuva! No Austrijas nav pašu stiprāko sportistu- laikam taupa spēkus Eiropas čempionātam.

Atkāpe: Nedaudz par mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kas šogad uz Ravennu ir atbraukuši pirmo reizi.
Vēlu vakarā kempingā, vakarējot svecītes gaismiņā pamanām, ka blakus esošo tukšo pleķīti sāk ieņemt vesels bars jauniešu. Valoda, kādā viņi sarunājas noteikti nav itāļu. Izklausās – lietuvieši!. Vakarā nemēģinām neko noskaidrot. No rīta netālu no mūsu telts ir jauna telšu pilsētiņa. Elza atpazīt vienu kāpšanas treneri, kuru ir redzējusi Kauņā- sacensībās. Draudzīgi tiek uzsāktas sarunas- jā, arī viņi esot atbraukuši uz sacensībām. Gatis ir nelielā neizpratnē- neviens no kāpējiem nav redzēts ne vienās sacensībās, lai gan Elza un Rolands regulāri piedalās sacensībās Lietuvā. Beigās jau izrādās, ka šie ir pilnīgi iesācēji, bet- kaimiņiem Lietuviešiem ir interesanti iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumi. 2% no indivīda IIN samaksātās summas, katrs lietuvietis var novirzīt kādas organizācijas kontā. Tas var būt sporta klubs, skola, slimnīca utt. Ja esi čakls un ar pārliecināšanas spējām- tādā veidā ir iespējams pilnīgi legāli savākt naudu sava kluba (organizācijas) atbalstam. Mūsu žēlabas par grūtībām nomaksāt dalības naudu IFSC un UIIA, izdevumiem uz sacensībām utt. lietuviešu treneris uztvēra pavisam viegli. Būs nedaudz vairāk jāpaskraida, lai savāktu atbalstītājus. Jāpiebilst, ka Krievijā šis likums tomēr esot ticis apturēts. Cilvēku izdomai pielāgot likumu savām vajadzībām neesot robežu. :) Neesmu dzirdējusi, ka kaut kas tāds būtu iespējams pie mums Latvijā. :( Nu jā- aizsteidzoties notikumiem priekšā- kaimiņi lietuvieši draudzīgi aizņēma pēdējās vietas. Nu un?

Elza startēs A grupā - meitenēm 14-15 gadi. Bouldringā būs 3 maršruti un būs jāseko līdzi starta kārtībai, jo starti visos maršrutos notiek vienlaicīgi. Piemēram, ja 1.distancē sportists startē kā pirmais, tad otrajā iespējams - 15, trešajā - 30. Jāpiebilst, ka pašas sacensības un vērtēšana arī atšķiras no pierastā Baltijā. Sportistiem ir dota iespēja distanci mēģināt 7 reizes vai 4 minūtes. Punkti tiek piešķirti par pēdējām piecām aizķerēm. Ar katru nākamo mēģinājumu punktu skaits samazinās (4-7 mēģinājumi pēc punktiem ir vienādi), bet, kaut ar 7. mēģinājumu izkāpjot Topu, var dabūt vairāk punktus nekā paņemot priekšpēdējo aizķeri ar pirmo mēģinājumu. Tas liek cīnīties līdz galam. Elzas grupai maršruti ir pa stipri negatīvām sienām. Lielākā daļa meiteņu nedabū nevienu punktu, jo netiek daudz tālāk par starta aizķerēm. Elzai izdodas dabūt punktus visos maršrutos, pie tam vienā no tiem tiekot līdz priekšpēdējai aizķerei pirms topa. Elza topu aizsniedz, bet nespēj nofiksēties. Otrajā mēģinājumā tas pats, bet laiks jau ir beidzies. Tomēr ar iegūtajiem punktiem pietiek- pārliecinoša 1. vieta. Labs sākums!

Ravena 2007

Sestdiena, 23.jūnijs. Latvijā svin Līgo svētkus, mēs līgojam Adrijas jūras krastā, zem priedēm ar milzīgiem čiekuriem, bet līdz tam- grūtā kāpšana. Jau tradicionāli A grupai 1. distance tiek veidota ar ļoti garu griestu gabalu. 2. distance - negatīva siena ar karnīzēm. Pirmajā distancē tālāk tiek Krievijas sportiste Jūlija Mirošņičenko no Kaļiņingradas, Elzai - pāris aizķeres mazāk. 2. distancē - pilnīgi otrādi - Elzai labākais rezultāts. Šajos mačos nav tradicionālā fināla pēc divu distanču veikšanas. Rezultātus nosaka saskaitot vietas, kuras iegūtas divās distancēs. Elzai un Krievijas sportistei vienāds rezultāts. Tādā gadījumā ir superfināls. Trase meitenēm izrādās par vieglu, abas pārliecinoši paņem Top aizķeri - prezidents pieņem lēmumu - abas pirmās, otro vietu nepiešķir.

Svētdiena, 24. jūnijs. Un te beidzot man gribējās - kā būtu, ja būtu - pirmo reizi. Ātrumkāpšana nav Elzas mīļākā disciplīna. Elza vairāk trenējas grūtajai un bouldringam, līdz ar to var redzēt, ka mazliet nervozē. Atlasē sportists skrien divas distance, laiks tiek summēts. Tālāk astoņi labākie cīnās par vietu pusfinālā - zaudētājs izkrīt. Pusfinālā jau sacenšas pirmā ar ceturto vietu un otrā ar trešo - uzvarētājs iekļūst finālā, zaudētājam ir iespēja cīnīties par trešo vietu.  Tāpēc svarīgi ir neatslābt un cīnīties visu laiku. Atlasēs Elzai ir labākā kopsumma - pirmā vieta. Elza pārliecinoši uzvar ceturto un iekļūst finālā. Finālā satiekas Elza un Slovākijas sportiste Jūlija Antalikova. Pirmā distance - Elza ir nedaudz priekšā, bet... netrāpa pa finiša pogu. Par laimi noturas un ar otro reizi trāpa. Zaudētas 2 sekundes. Otrā distance - Elza atkal vinnē, bet laika starpība ir par mazu - kopsummā vinnē Jūlija. Elzai - 2. vieta. Bet kopvērtējumā vienalga - stabila 1. vieta!   (Bet kā būtu bijis, ja trāpītu uzreiz?)

Rezultātā mēģinām iedabūt autiņā 4 kausus un lielo suvenīru no sacensību organizētājiem - kluba simbolu dzeloņcūku aizķeres formā. Un kāpēc man likās, ka vieta automašīnā atbrīvosies?

Tālākais ceļš ved mūs uz Arko - ļoti populāru kāpēju treniņu un atpūtas vietu. Arko apkārtnē ir izveidoti kāpšanas maršruti dažādām gaumēm un dažādiem dvēseles noskaņojumiem. Vairāki simti maršrutu sākot no 2 līdz 8c. īsākie 8-12m, bet ir pat ļoti gari. Trases iespējams sasniegt no kempinga ar kājām, bet ar transportu trašu un iespēju skaits vēl paplašinās.

Arco 2007

Laiks Arko mūs lutina. Šeit nav pārāk karsts, līdz ar to var trenēties arī pa dienas vidu. Ļoti saulainā un karstā laikā kāpt iespējams tikai rīta pusē un vakarā. Saulē klintis uzkarst nežēlīgi. Bet, ja pameklē, tomēr var atrast vietas, kur klintis ir mežu aizsegā- mums, ziemeļniekiem, tas ir nedaudz patīkamāk. Iesildoties Elza kāpj pārsvarā 6b līdz 6c+ maršrutus, bet mēģina arī 7a+. Daži arī padodas. Pāris nedēļas atpakaļ- treniņnometnē Krimā arī tiek izkāpti 7a+. Bet ar to šobrīd jau ir par maz. Vajag 7b. Intensīvajiem treniņiem ir sekas - klinšu kurpītes atkal cauras. Lai nu kur, bet Arko ir vismaz 8 klinšu kāpšanas ekipējuma veikali. Labi, ka pilsētiņa neliela. Izķemmējam visus, līdz kā piemērotākās tiek atzītas La Sportiva firmas jaunā modeļa klinšu kurpītes Solution. Pāris nākamās dienas jaunās kurpītes tiek iemēģinātas gan dabīgajās klintīs, gan kempinga bouldringa zālītē un pietrītu tās pie aizķerēm. Bet nu no Arko jāatvadās - tālāk jādodas uz Bulgāriju.

No šī brauciena atmiņā ir palikusi nepārtrauktā dažādu nodevu maksāšana- ceļu nodevas ik pa dažiem simtiem km, zaļā karte Serbijā (obligāti 125 € uz 30 dienām), dezinfekcijas nodeva iebraucot Bulgārijā un… tilta šķērsošanas maksa. Tāda sajūta, ka Balkānu kaimiņiem izdomas netrūkst. Pēc Rietumeiropas ceļiem Bulgārijā jau tik pat kā mājās- ceļi šauri, nelīdzeni, bedraini utt. Riņķojam pa Sofiju, lai atrastu piebraucamo ceļu Lidostai - lidmašīnas redzu, ēku arī- bet kā piekļūt? Gatis saka, ka maldīties ar auto ir daudz reiz patīkamāk, kā ar kājām… :). Varbūt. Gala beigās mums veiksmīgi izdodas uzmaldīties uz Lidostas pievedceļa. Sagaidīsim Krievijas sportistu Armanu Ter-Minosjanu. Krieviņiem arī nav viegli tikt uz Eiropu. Visur nepieciešamas vīzas - lai arī sportista vīza neko nemaksā, laiks to izgatavojot paiet. Armanam vīza sagatavota laicīgi, bet pārējiem - Aleksejam un viņa mammai Marinai - nepaspēja. Viņi savas pases dabūs tikai piektdien pa dienu, bet lidmašīna, ar kuru vajadzēja izlidot, bija no rīta. Viņi atlidos ar vakara reisu, līdz ar to Armans lido viens.

Vēl 250 km līdz Velike Tarnovo kur notiek sacensības - uz visu tūkstošu km fona - tāds sīkums. Marina ar Alekseju naktī atbrauc ar taksometru- apmēram 70 LVL. Rolands ar Santu ielido pēcpusdienā un izmanto organizētāju sarūpēto autobusu. Lai nu kā, bet visi ir veiksmīgi ieradušies.

30.jūnijs. Pirmā diena Eiropas čempionāta 2. kārtā. Vienlaicīgi notiek starts 4. distancēs. Rolands startē ātrāk- kā piektais. Izskatās labi, pavisam nedaudz pietrūkst līdz Topam. Ar pirmo posmu Austrijā nevar pat salīdzināt. Īstenībā- nav jau joka lieta pusgada laikā izaugt vairāk kā 10cm un tik pat daudz kg. No tādiem augstumiem aizķeres izskatās pavisam savādāk un ielocīties mazā stūrītī arī vairs nevar. :). Elza kāpj divpadsmitā.  Arī viņai pavisam nedaudz pietrūkst līdz Top aizķerei. Atkal. Pirmā atlase - Rolands 13 (11 Topi); Elza 7 (6 Topi).

Otrā atlase. Tagad Elza startē ātrāk - 3 un tiek diezgan augstu, bet līdz TOP aizķerei vēl tālu. Rolandam līdzīgi. Attiecīgi Elza atkal 7. vieta, Rolands- 11. vieta. Divas 7. vietas Elzai dod 6. vietu kopvērtējumā pēc pirmās dienas un tiesības startēt finālā. Rolandam - 12. vieta. Rolanda sasniegumi pēc Austrijas pat ļoti iespaidīgi un ļoti cerīgi. Jākrāj tikai spēki, iemaņas pazudušas nav.

1.Jjūlijs. Fināli.  Distance meitenēm ir krietni sarežģītāka. Elza kāpj piektā. Līdz viņai atzīstamu rezultātu ir parādījusi tikai Matilde no Zviedrijas, pārējās nespēj pārvarēt ¼ no distances. Elza kāpj ļoti piesardzīgi. Varbūt pat pārāk piesardzīgi. Tiek garām pirmajai karnīzei un jau ir tālāk par iepriekšējām trīs kāpējām. Sajūta, ka distance tomēr negrib padoties. Elza taustās, nedaudz iesprūst stūrī un mēģinot tikt ārā, ar kāju meklē atbalstu uz sienas reljefa. Atbalsts tiek atrasts. Elza turpina distanci. Pēkšņi tiesneša balss - Elza! Stop climbing! Elza tiek noņemta. Mazais atbalsts nebija ne reljefs, ne aizķere- tas bija atsaites stiprinājuma āķis, kuru nedrīkst izmantot. Taustieties ar kāju, Elza šo āķi neredzēja.
Kāpj piecas stiprākās, bet neparāda neko izcilu. Izņemot austrieti Johannu Ernstu, kas gandrīz tiek līdz galam, pārējās noraujas zemāk kā Elza. Un šī ir otrā reize, kad ļoti gribējās - kā būtu, ja būtu…  Bet sports ir sports. Elzai ieskaita visas aizķeres līdz kļūdai. Un 5. vieta!!!. Super!

Tātad kopumā starts Eiropas čempionāta Bulgārijas posmā ir izdevies ļoti veiksmīgs. Pēc nedēļas (7.-8. jūlijs) starts Leipcigā (Vācija). Vēl pēc divām - Varšava. Tad treniņnometne Maskavā kopā ar Krievijas izlasi. Divi pēdējie Eiropas čempionāta posmi jau rudenī - skolas laikā.

Kopsavilkums: