Klinšu kāpšana un šampūns

Par klinšu kāpšanu, bailēm un tiem, kas nositas,
– intervijā ar šī sporta veida leģendu Sergeju Šemuļinkinu
Didzis CAUNE

Laika sprīdis no pagājušas piektdienas pievakares līdz svētdienas saulrietam – tikai trīs dienas no gada trīs simt sešdesmit piecām rīdziniekiem bija iespējams pašu acīm iepazīties ar klinšu kāpšanu – vienkāršoti ņemot, alpīnisma paveidu, par kura aizrautajiem nereti tiek teikts – trakie... Paši gan viņi uzskata, ka nav jukušāki par parastu velobraucēju.

Latvijas Jaunatnes Kalnākāpēju sporta centra rīkoto starptautisko klinšu kāpšanas sacensību Baltic Open, kas risinājās uz 12 metrus augstas mākslīgās klinšu sienas pie universālveikala Alfa, zvaigzne nenoliedzami bija Pēterburgas klinšu kāpējs Sergejs Šemuļinkins. Viņa uzvara abās disciplīnās – ātruma un grūtajā kāpšanā – bija likumsakarīga. 28 gadus vecā kāpēja pagaidām labākais sasniegums ir vienā piegājienā (On–sight) pieveiktais klinšu maršruts, kas atbilst francūžu klasifikācijas 8A+ kategorijai. Šāda grūtības pakāpe ir ekvivalenta pasaules kausa etapa pusfināla līmenim. Pats tā veicējs ar spridzīgas kazbārdiņas pagarināto zodu, viegli smaidīdams, gan teic – tas nav nekas īpašs... Viņam kāpšana ir dzīvesveids, kam izdevies piesaistīt arī darbu – naudu Sergejs pelna izgatavojot klinšu kāpšanas elementus (tieši mākslīgās sienas ir pamatā šīm sportam, kura vēsture, lai arī saknēs savijusiesies ar alpīnismu, ir tikai gadus piecpadsmit gara). Savulaik krievu sportists izcīnījis arī 2. vietu pasaules kausa izcīņas etapā. Tagad gan viņa mērķi ir citi...

Kādēļ cilvēki kāpj klintīs?

Tas ir interesanti. Kamēr neesi pamēģinājis, iespējams, to nevarēsi saprast. Kaut gan vairums bērnībā ir kāpelējuši kaut vai kokos vai dauzījušies pa jumtiem. Tajā ir kaut kas aizraujošs... Vienreiz pamēģināsi un saslimsi. Piemēram – alpīnisms (es gan ar to nenodarbojos)... Kalnoskāpēji saka – tas ir kā narkotika. Vienreiz pamēģināsi, un pēc tam tevi pastāvīgi velk atpakaļ pie kalniem – turklāt bieži ir tā, ka ekspedīcijas beigās pēc uzkāpšanas visi savā starpā lamājas un beigās sastrīdas pilnībā – tā teikt, uz kalniem vairs nekad! –, bet paiet pāris nedēļas un atkal gribas prom no pilsētas. Uz kalniem. Gribas kaut ko citu... Mūsdienās it kā nav varoņu... Tādi kā karā. Bet, piemēram, alpīnismā tu vari cīnīties pats ar savi, ar dabu, – ar kalnu... It kā pierādi sev, ka spēj kaut ko. Klinšu kāpšanā gan ir nedaudz citādi. Nav aukstuma, nav tik ekstremāli kā teiksim Everestā... Arī traumatisms klinšu kāpšanā ir zems, mazāks pat nekā, teiksim, futbolā. Negadījumi pārsvarā ir tad, ja nepareizi esi fiksējis drošināšanu, – pats vainīgs... Viss ir atkarīgs no tevis paša. Risks pamatā saistās ar cilvēcisko faktoru. Riteņbraucēji procentuāli mirst vairāk.

Tomēr vai nav bail, kad karājies uz sienas puskilometru virs zemes?

Jebkurā gadījumā kāpjot izdalās adrenalīns, jo tev ir bail norauties. Arī spēcīgākajiem kāpējiem ir nepatīkami. Vienmēr pastāv varbūtība, ka kaut kas var notikt, un prātā nāk domas – vai virve noturēs... Tu vienkārši lieku reizi pārbaudi mezglu...

Vai tādas domas maz var atļauties?

Labāk, protams, nedomāt. Tiek veikti, piemēram, arī solo gājieni, kad kāpj vienatnē, bez drošināšanas, un tad ļoti labi jāprot valdīt pār sevi, jo ielaižot prātā bailes, tu nosvīsti, un tādēļ pirksti var izslīdēt. Pat sacensībās ejot sarežģītu maršrutu vai arī vēloties tādu iziet dabā ar pirmo piegājienu, ja neesi pārliecināts par sevi, tu vairāk sasprindzinies, patērē vairāk spēka un tādēļ krīti. Tāpat ir, ja liec kāju uz aizķeres, tai neticot. Ir jābūt tādai smalkai izjūtai, ticībai saviem spēkiem. Var teikt, ka klinšu kāpšana ir harmonisks sports, jo jāstrādā ir visam, kaut gan vienlaikus ideāla klinšu kāpēja figūra ir tāda kā distrofiķim – ļoti tievas kājas un plata plecu josla. Figūra gan nav būtiskākais. Ļoti daudz izšķir kāpšanas tehnika.

Vai to, kas velk kāpt augšā pa stindzinoši augstu un stāvu sienu, vispār iespējams vārdos izteikt?

Pirmkārt klinšu kāpšana ir arī kā tūrisms – brauc uz klinšu sienām, kontaktējies ar cilvēkiem – jebkurā valstī var atrast savējos, noteikta tipa cilvēkus, vienalga – francūzis, ķīnietis, latvietis vai lietuvietis... Pašas kāpšanas filosofija ir vienkārša – veikt pēc iespējas sarežģītāku maršrutu. Tas gan nav viennozīmīgi. Piemēram, viena slavena spāniete trīs gadus no vietas mēģināja iziet vienu maršrutu. Daudz reizes mēģini un tad izej. Tas ir sava veida gandarījums. Bet sporta kāpšanā būtisks ir cits princips – Non–sight – atnācu, ieraudzīju, uzkāpu... Tas pat arī sacensībās – tev ir siena, kurā nekad neesi kāpis, un tu mēģini to pieveikt. Daudzviet Eiropā klinšu kāpšāna ir aktīvas atpūtas veids – cilvēki ne tikai skatās uz kalniem, bet arī tajos kāpelē. Ja Krievijā klintis tiek klasificētas pēc grūtības, tad Francijā ir arī jēdziens – «skaists maršruts».

Uz ko orientējies tu?

Vēl pirms diviem gadiem tā bija sportošana – piedalījos pasaules kausa posmos, arī pasaules čempionātā un dažādās citās sacensībās. Tagad esmu nolēmis iet pēc iespējas sarežģītākus maršrutus. Tur tu protams neesi visu acu priekšā un neviens it kā neredz tavu veikumu, kaut gan tas vēlāk atspoguļojas klinšu kāpēju žurnālos.

Cīņa ar sevi?

Jebkurā gadījumā tā ir cīņa ar klinti. Nav kā spēļu sportā, kur tev ir pretinieks. Te ir dažādas grūtības pakāpes, un tavs mērķis ir to veikt un tikt lejā dzīvam. Interesantākais, ka nav būtiski kādas grūtības maršrutā cilvēks cīnās, lai tiktu augšā, vienalga – sestās vai astotās kategorijas sienā – grūtības ir vienādas. Katram ir savs pjedestāls.

Tev noteikti ir savs klinšu kāpšanas sapnis...

Ir slikti, ja vispār nav sapņu. Kaut vai dzīvo, lai nopirktu ledusskapi... Man bija sapnis, kas saistīts ar kāpšanas sportu, – ne gluži par pasaules čempionu kļūt – iespējas vajag reāli novērtēt – bet, tikt finālā gan es gribēju. Starp astoņiem pasaules labākajiem kāpējiem.

Kas ir šī elite?

Ir liela atšķirība starp sacensībām un lielas grūtības maršrutiem, kur kāp individuāli. Piemēram pasaulslavenais klinšu kāpējs Frediriks Nikolā kāpj tikai dabīgās sienās – pašus grūtākos maršrutus, bet sacensībās nespēj piedalīties, jo tur lielu lomu spēlē psiholoģija. Arī Patriks Eglindžers jeb zirnekļcilvēks, kas kļuva slavens, kāpdams debesskrāpjos bez drošināšanas, sacensībās, kur startēju arī es, nebūt neizcīnīja pirmo vietu. Tas ir tāpat kā ar reklāmu. Skaties televizoru un domā – o, šitais šampūns ir pats labākais. Nekā...

Pieminēji solo kāpējus – cik daudz ir tādu drošsirdīgo?

Tie ir prātā jukušie... Personīgi nepazīstu nevienu, kāpēju, kas to būtu darījis. Bet tādi cilvēki ir. Pa laikam kāds no viņiem nositās – tas ir ļoti bīstami... Pat skatoties filmu, kur cilvēks kāpj lielā augstumā solo, man sāk svīst pirksti. Arī sacensību trase, kuru tu normāli izej varbūt četrpadsmit sekundēs, solo variantā ir pavisam kas cits – ja aizķere izslīdēs, dabūsi vismaz ļoti nopietnu traumu. Tad jau labāk nāvi, jo dzīvs palicis būsi invalīds. Lai kāptu solo, ir jābūt psiholoģiski ļoti spēcīgam cilvēkam. Krievijā bija daži, kas mēģināja solo, bet tas beidzās ar kāju lūzumiem.

© Publicēts Neatkarīgās Rīta Avīzes 2002.gada 28.maija numurā