Mums vēl ir daudz laika

Ievads

Klāt atkal jūnijs, jūlijs un atlicis tik maz laika. Gads pagājis nemanot un atkal jākravā somas – šoreiz uz “Mazajiem Himalajiem”. Tieši tā sauc Bezengijas ieleju Kaukāzā, kas sakoncentrējusi sevī sešus Kaukāza piec tūkstošniekus, 12 km garo Bezengijas sienu un Ziemeļu masīvu ar daudziem tehniskiem maršrutiem, kuros augstuma starpība pārsniedz 2km.

Kopš 1997.gada a/n “Bezengija” ir nodibināts goda nosaukums “Bezengijas zvaigznes”, kāpējiem, kas uzkāpuši Bezengijas piectūkstošniekos – Dih-tau, Puškina virsotnē, Šharā, Mižergi, Kaštan-tau un Džangi-tau.

Iesākumā mūsu komandas, t.i. Latvijas Jaunatnes Kalnkāpēju Sporta Centra (LJKSC) komandas piecu cilvēku sastāvā, mērķis ir a/n “Bezengija”, kas no laika gala bijusi elitāra nometne un uz kuru braukt gribētājiem ceļazīmes bija jāizcīna “ar zobiem”, bet iesācējiem šeit vispār nebija ko cerēt nokļūt. Esam šeit bijuši jau 1992.gadā, kad bijām šeit gandrīz vienīgie viesi un izejot uz virsotnēm varējām saskrieties tikai ar kalnu kazām. Šogad te mudžēt mudž no maskaviešiem, rostoviešiem, leišiem, arī latviešiem. Un kaut arī nometnē cilvēku nav daudz pa apkārtējām virsotnēm klīst ap 300 cilvēku un tādēļ nav nekāds brīnums, ka satiekam vairākus paziņas no iepriekšējiem gadiem.

Komandas plāns ir liels un cēls – Ziemeļu sienas traverss no Dih-tau līdz Kaštan-tau. Tās ir deviņas virsotnes no kurām trīs ar augstumu virs 5000m, kas savienotas ar "zobainu" grēdu. Uzejas maršruts uz grēdu ved pa tā saucamo "Gruzīnu" maršrutu pa Dih-tau Z grēdas ZR kontraforsu (5B pēc Krievijas klasifikācijas) Dažādu iežu mijiedarbības un to dažādā noārdīšanās pakāpes rezultātā reljefā šeit novērojama liela dažādība, kas kopā ar nogāžu lielo slīpumu rada paaugstinātu akmeņu bīstamību, sevišķi pacelšanās apgabalos. Pats traverss grūtību teorētiski palielina tikai līdz 6A, bet patiesībā tas nozīmē kā minimums 8 – 10 dienas maršrutā pie labiem laika apstākļiem, bet tik ilgi brīnumi nenotiek. Lai maršrutā nebūtu jānes milzīgs svars mēs plānojam veikt vienu tā saucamo 'zabrosku' jeb pārtikas un gāzes ienešanu maršruta vidū. Kontroles un glābšanas dienestā (KSS) mums iesaka to veikt uz Baravikova virsotni pa D ribu (4888m 5A gr.kat.) Izejot no šiem uzdevumiem tiek plānota komandas darbība nākamās 24 dienas. Viens ir skaidrs – šo plānu realizācijai laika mums nav daudz.

Sagaidīšana

Mūs neviens te negaida. Jebkādi mēģinājumi sazvanīt nometni vai nosūtīt e-mail ir beigušies bez rezultātiem. Tikai laimīgas sakritības rezultātā mums svētdienas dienā izdodas pacelties no Naļčikas līdz nometnei. Šeit, kaut arī negaidīti, tiekam izvesti cauri robežas kontroles punktam un iekārtoti istabiņās. Bizness paliek bizness un nometnes direktors A. Anajevs nevienam neliedz pajumti.

Arī KSS priekšnieks J.Saratovs mums neuzticas. Viņa vēlme ir redzēt mūs darbībā t.i. kādā no maršrutiem. Tas mūs nepārsteidz, jo arī 1992.gadā mūsu kāpšanas stilu un iespējas šis pats kungs personīgi kāpā vērot Ukjū ieleja vai “siltajā stūrī”. Pēc kopīgām pārrunām arī šoreiz nolemjam veikt uzgājienu “siltajā stūrītī” t.i. virsotņu Urāls traversu no R uz A (4207m, 4B gr.kat.) Tā kā visi maršrutu apraksti KSS ir saglabājušies no 50-iem gadiem, nevaram īsti saprast vai varam šo maršrutu veikt vienā dienā, izejoši no tā kāds inventārs ir jāņem līdzi. Nospriežam galīgo lēmumu pieņemt uz vietas.

Ir ceturtās dienas rīts pēc mūsu atbraukšanas un dodamies cīņā. Iepriekšējā dienā veicām piegājienu, bet vakarā lietus tā vien centās mūs piespiest atkāpties no iecerētā maršruta.

“ .....Pēc maz sološā vakara rīts ir fantastisks – t.i. tikai zvaigznes. 4.30 izejam. Sākumā pulss uzlec šķiet līdz 200, bet tad pamazām normalizējas. 7.00 esam uz Urāla pārejas. Lielākā daļa nogāzes bija jāveic uz dzelkšņu priekšējiem zobiem...”

Pagaidām neesam vēl pietiekoši aklimatizējušies un arī maršruts iesākumā ir pret mums nelabvēlīgs. Tas ko 1992.gadā noejā veicām līdz ceļgaliem grimdami sniega tagad ir cieta firna un ledus nogāze, kas vēl pie tam tiek apšaudīta ar akmeņiem no tuvējām nogāzēm. Kā vēlāk noskaidrojam tā ir tipiska īpašība šogad visam rajonam. Siltā ziema likusi atkāpties daudziem ledājiem, atkausējot tūkstošiem akmeņus, kas nu gāžas pār maršrutiem gan dienā, gan naktī. Pateicoties šim iemeslam vairāki maršruti jau slēgti, vēl citi ir tuvu tam.

Lēni velkamies pa kori. Izrādās, ka pārējā maršruta daļā sniega gandrīz nav. Pirmais iet Rolands kā stiprākais uz klintīm. Tās tikai vietām sagādā pārsteigumus un lai atvieglinātu šo vietu izziešanu tiek novilktas margas. Pārējā maršrutā paļaujamies uz katra individuālo kāpšanas prasmi. Neskatoties uz it kā neuzticību mūsu spēkiem sakaros pa rāciju esam pilnīgi aizmirsti. Tikai esot jau rietumu virsotnē dzirdam, ka no lejas pārējām stacijām tiek jautāts vai kāds nav redzējis rīdziniekus, izejot maršrutā. Kad iesaistāmies sarunā neviens nesaprot, kas esam. Izrādās mūs aizmirsuši iekļaut izsaucamo sarakstā un rāciju esam iznēsājuši gandrīz par velti. Vēl stunda un esam austrumu virsotnē un it kā jau viss, it kā uzvara, bet nekā. Lejā jādodas caur Mazā Urāla virsotni neuzkāpjot tajā kādus pēdējos varbūt 20m. Tas nozīmē vēl vienu pacēlumu, vēl divus dulferus no kuriem viens kaut kur ieķeras un tā izpiņķēšana aizņem vismaz stundu. Bet arī tas nav viss. Lai tiktu līdz ledājam mums jāpārvar kāda 200 m gara ledus nogāze, bet tas nozīmē atkal kādi četri dulferi no kuriem vienu, protams, nevar izvilkt. Tā kā virves mums vēl vajadzēs Miervaldis dodas tam pakaļ. Atkal paiet kādas 45 minūtes līdz tiekam tālāk. Tā visa rezultātā pie teltīm atgriežamies tikai 18.50. Līdz nometnei jāiet vēl 2 stundas, bet satumst jau 21.00
Lejā sākam laisties 20.15. Laika mums nav daudz.

"Sēņu vecis"

Pik Baravikova ir mūsu nākamais mērķis. Dienas garā atpūta daudz nav devusi. Lēnām dodamies augšā pa Bezengijas ledāju. Jau tā ne īso ceļu pagarina 'zabroskas' svars, kas gulstas uz mūsu pleciem. Arī šoreiz neparastais ledus stāvoklis liek par sevi manīt. Jau pie Džangi koša tiekam brīdināti ka plānoto divu stundu vietā būs jāiet vismaz 3 – mēs ejam četras. Pa ceļam ledus kritumā uz Bezimjannij ledāja Normunds iekrīt plaisā:

"...jautāju Regimantam - "Kā tālāk?"
Atbilde skan - "Laidies uz vēdera vai apej pa labi, bet tur tā kā mazliet neomulīgi."
Iecērtu ledus cirtni un lēnām laižos pāri ledus malai ar kājām meklēdams atbalstu, bet nākamajā brīdī jūtu kā manai galvai milzīgā ātrumā tuvojas plaisas dziļumi vai otrādi. Mugursomas svars ir mani apgriezis kājām gaisā un nu ar galvu uz leju gāžos lejā. ...Klusums un tad kādus metrus 5-6m virs galvas dzirdu jautājumus par manu veselības stāvokli... Mugursoma komplektā ar ķiveri ir arī tā, kas mani glābj, jo tās augstais tornis ir tas, kas manas galvas vietā ietriecas sniegā plaisas dibenā - gluži kā 6 gadus atpakaļ. Tas nav mans liktenis..."
Viss beidzas ar vieglu izbīli un pēc divām stundām esam it kā pus stundas attālumā no maršruta. Lai taupītu svaru nakšņojam piecatā trīsvietīgā teltī bez dūnu inventāra un guļammaisiem.

No rīta 5.00 atkal cīņā. Maršruta pirmie 250m pēc bergšrunda pārvarēšanas iet pa šauru kuluāru, kuram vajadzēja būt vai nu ledus vai sniega, bet nav ne viena ne otra vai arī ledus ir saglabājies kuluāra visbīstamākajā daļā. Kādā šaurā vietā tā liek par sevi manīt. “Akmens!” atskan brīdinājuma kliedziens un nākamajā brīdī kāds iekliedzas – tas viennozīmīgi nav prieka kliedziens. Akmens it trāpījis un atkal cietušais ir Normunds. Sadauzīts ir īkšķis un vēders, bet nekas briesmīgs un komanda turpina kustību uz augšu, nu jau pa grēdiņas kori. Laiks ir apmācies jau no iepriekšējā vakara. Miglas vāli staigā turpu šurpu, brīžiem snieg, brīžiem cauri mākoņiem izlaužas saule un šķiet drošināšanas punktos visi piemieg. Ap 17.00 gatavojam ilgi gaidītās pusdienas un mēģinām izprast savu atrašanās vietu maršrutā. Ceļu varam turpināt pa klintīm vai pa ledus kuluāru, kas mūs novestu līdz peremičkai pirms virsotnes. Nolemjam izmēģināt ledu, tomēr pēc četrām virvēm Kaspars pāriet uz klintīm pa kurām arī turpinām ceļu arī tumsā. Sākumā klintis, tad noārdījušās klintis ar sniegu. Tikai jebkādu iespēju uzstādīt telti trūkums mūs dzen uz priekšu. Beidzot ap 23.00 uzlienam uz 'peremičkas', kur uzslienam telti. Rolands ielien tajā un aizmieg. Pārējie mēģina sagaidīt makaronus, bet laikam nogurums ir lielāks un palaižam garām mirkli kad makaroni no ēdiena pāriet tapešu līmē. Tā arī aizmiegam neēduši. Kāds vēl ieminējās par tēju un pateica aizmigušajam Rolandam, ka viņš no rīta ir atbildīgs par brokastīm.

Rīts no vienas puses nāk ar atvieglojumu – šī ir vieta, kur atstājam 'zabrosku', bet no otras puses kāpiens turpinās. Naktī virves pārvērtušās par kabeļiem, telts pārvērtusies par ledus gabalu, bet laiks nav palicis ne par matu labāks. Pēc divām stundām esam uz virsotnes, kuru drīz pēc uzkāpšanas steidzam pamest. Vēl jāatrod ceļš lejā.

Pēc stundas iešanas pa kori nolemjam nogaidīt un uzvārīt tēju. Nolaišanās kuluāru šādā miglā atrast nespējam, bet pacelties augšā no nepareizā mums būs vēl grūtāk. Regimants vāra tēju, Miervaldis saritinājies uz mugursomas šķiet aizmieg. Pl.13.00 sākam nolaisties tajā pašā akmens bīstamajā pacelšanās kuluārā, kas pēc priekšrakstiem jāsāk 5.00 no rīta. Pa nakti tas pārvērties līdz nepazīšanai, jo sniegs aizlipinājis visas plaisas un aizķeres. Šodien pacelties pa šo pašu kuluāru būtu daudz nepatīkamāk. Seko kādi 10 sportiskie un dulferi pa ledu, tad tikpat pa klintīm un tajā pašā miglā mēģinām atrast telts vietu, kur nakšņojām pirms došanās maršrutā. Tā mums jau šķiet kā mājas, bet rīt.... Rīt jādodas lejā, jo laika mums nav daudz ...

Traverss.....

Mūsu priekšā traverss ar pacelšanos uz Dih-tau pa Gruzīnu maršrutu, kas kā visi Z sienas maršruti raksturojas ar lielu garumu un attiecīgi lielu augstuma starpību, daudziem sarežģītiem posmiem, sniega ledus un klinšu posmu kombināciju, kuri arī ir apledojuši.
Pēc brīvās dienas tīri raiti veicam piegājienu un saules apspīdēti atpūšamies vērojot un mēģinot izprast kur apslēpts maršruts. Arī te saule darījusi savu un daudzas raksturīgas līnijas, kuras esam redzējuši fotogrāfijās ir izzudušas. Pret vakaru sāk līņāt.

4.30 Mums vajadzēja celties pie gatavām brokastīm, bet mostamies ar ziņu ka esam aizgulējušies. Steigā vārām mannā biezputru un vienlaicīgi ģērbjamies. Laika mums nav daudz.... Saule mūs pārsteidz neaizejot līdz bergšrundam un ilgi nav jāgaida, kad no Dih-tau sienām sāk gāzties akmeņu krusa. Esam spiesti pāriet uz klintīm krietni ātrāk nekā paredzēts un turpināt ceļu uz augšu pa auna pierēm, plaisām un iekšējiem stūriem. 13.00 izdodas sazināties ar nometni – tie ir pēdējie sakari, kad saņemam atbildi. Vēlāk, kā noskaidrojām, mūsu ziņojumi nav nevienu sasnieguši un nometnē sācis valdīt jau neliels satraukums. Mums par laimi laiks ir labs, kas ļauj mums kaut nedaudz orientēties maršrutā. Plānotās naktsmītnes ir pēc pirmā klinšu pacēluma, bet ja pa klintīm kāp jau no paša rīta, tad pateikt kura tieši daļa ir pacēlums ir pagrūti. Jau pret krēslu atrodam telts vietu par kuru liecina neliels laukumiņš un pāris skārdenes. Tieši šeit atklātībā nāk sensacionāls jaunums. Gāzi līdzi maršrutā ir paņēmis tikai viens no trim cilvēkiem. Skaidrs ir ka kulinārajām izvirtībām ir pielikts punkts. Tējas vietā jādzer silts ūdens, bet ēst varam tikai produktus, kas gatavi tos iejaucot vārītā ūdenī. Traversam laikam ir pielikts punkts. Par laišanos lejā nevar būt ne runas, jo akmeņi gāžas pat naktī un kāds krietni iebojā vienu no virvēm. Paliek ceļš līdz Dihtau un tad lejā.

Nākamais rīts sākas ar miglu, kas pāriet ne īsti sniegā, ne īsti lietū. Lēnam sākam izmirkt. Šajā situācijā mūs glābj GORETEX apģērbs par kura izturību pret vakaru sākam jau šaubīties. Diena paiet rāpjoties pa ledus korēm un apledojušām klintīm. Tiek gāzti akmeņi, jo klintis ir ļoti dzīvas un pa kādam akmenim ķer arī komandas biedrus. Arī pusdienas izpaliek, bet līdz grēdai ceļu kā neredz tā neredz. Pa priekšu cīnās Miervaldis ar Rolandu, gājienu noslēdz Regimants. Jau vakarā kā uz burvju mājienu temperatūra vienā mirklī nokrīt zem nulles un viss sasalst. Tā kā apģērbs tomēr nav piesūcies ar ūdeni tad slapjumu atliek vienīgi nokratīt. Virves atkal pārvēršas par kabeļiem. Sāk snigt lielām pārslām. Atkal tumsā izlienam uz kores un uz sniega spilvena izmīdām laukumiņu teltij.

Mostamies. Ārā saulīte ripo pa zemes virsu. Tomēr neskatoties uz šo iepriecinošo faktu ir skaidrs ka neesam aizgājuši pietiekoši tālu, lai mēģinātu izrauties līdz 'zabroskai'. Atliek tikai bez somām uzkāpt Dih-tau un sākt meklēt nolaišanās ceļu, kuru īsti nezinam, jo tik ātri atkāpties nebijām plānojuši. 12.30 esam virsotnē. Labais laiks nodrošina lielisku panorāmu gan Bezengijas sienas virzienā, gan Kaštan-tau virzienā. Vieta, kur atstājām 'zabrosku' šķiet tik tuvu. Taisnā līnijā tie nebūs pat 2 km. Bet mēs dodamies atpakaļ. Cik labi būtu vakarā atrasties nometnē un nakti pārlaist baltos palagos.

16.00 esam nojaukuši telti un dodamies uz leju. Atrodam VCSPS naktsmītnes pēc kurām sākam dulferēties pa sniega, ledus nogāzi. Ieleja ir tik tālu un esam atkal spiesti pie bergšrunda cirst laukumiņu teltij. Intensīvā darbā paiet 1,5 stunda un tikai tad varam patverties teltī. Gāzes nav palicis daudz un līdz ar to arī laika mums nav daudz...

Epilogs jeb Mums vēl ir daudz laika

Mēs atgriezāmies – visi. Tikmēr uz Šharas bojā gājuši divi no St.Pēterburgas un pār nometni pus mastā plīvo Krievijas karogs. Pilnā sparā rit glābšanas darbi.

Mūsu komanda kopā ar trim maskaviešiem dodas uz glābšanas darbiem. Pulkstenis rāda jau vēlu pēcpusdienu, kad glābēji pieiet pie maršruta un sāk pacelšanos. Zem maršruta tiek uzslieta telts, bet visi ir gatavi vai nu strādāt naktī vai nakšņot, kur nu katrs atradīsies, kad viņu pārsteigs tumsa. Tomēr notiek neticamais – četrās stundās astoņi vīri pārvar pusi Bezengijas sienas augstuma un vēl pēc div ar pus tie ir lejā pie telts. Glābšanas darbi ir beigušies, bet noskaņojuma kaut kur kāpt vairs nav. Apsverot visus par un pret demokrātiska balsojuma rezultāts ir atkāpties.

Bezengija ir un paliks. Mēs dodamies uz Rīgu, lai atgrieztos nākošgad ...mums vēl ir daudz laika...

(c) Normunds Reinbergs